Bīdermeijera mēbeles Latvijā
Bīdermeijera stils (Biedermeier) aizsākās 1815. (Vīnes konvencija) un turpinājās līdz 1848. (buržuāziskās revolūcijas sākums). Bīdermeijera stils bija vienkāršota interpretācija par ietekmīgo Francijas Ampīra stilu ko ieviesa Napoleons I. Stila vērtība – formas skaistums, materiāla cēlums un izcils galdniecības izpildījums.
Tas ir laiks ,kad Napoleons ir cietis sakāvi, kad pirmo reizi Eiropas modi diktē vāciski runājošās zemēs, kad meklējami pirmsākumi mēbeļu lielražošanai – Vīnes mēbeļu dizainers un ražotājs Jozefs Ulrihs Danhauzers (Joseph Ulrich Danhauser). Savu uzvaras gājienu uzsāk liekto krēslu ražotājs Mihails Tonets (Michael Thonet) kura slaveno Vīnes krēslu Nr.14 turpina ražot vēl mūsdienās. Tas ir laiks, kad Krievijā kungi staigā cilindros un lasa Puškina dzeju. Latvijā vācu muižniecība cenšas neatpalikt no jaunākām modes tendencēm, un aicina meistarus no savas tēvzemes, lai atjaunotu savus interjerus.
Nekad iepriekš mēbelēs, netika tik ļoti izcelts koksnes dabīgais skaistums. Augsti tika vērtēta izturība, praktiskums un ērtība. Lai gan Eiropā, sarkankoka augstās cenas ietekmē, ļoti plaši sāka izmantot vietējās izcelsmes kokmateriālus – ķirsi, bumbieri, kļavu un osi, mēbelēs, kuras saglabājušās Latvijā visvairāk dominē tieši sarkankoks, mazāk lāsumainais bērzs un osis.
Bīdermeijera laiks nebeidzās ar 1848. gadu, Latvijā šīs tradīcijas vēl turpinās līdz pat 20gs. 30-tajiem gadiem. Gan Latvijā, gan Pēterburgā un Maskavā arī 19gs. otrā pusē daudzas mēbeles tiek izgatavotas bīdermeijera stilā.
Mēbelēs plaši tika izmantota finierēšana. Ar 2-4 mm biezām ar rokām veidotām cēlkoka finiera loksnēm, tika aplīmētas tikai ārējās redzamās mēbeles daļas. Karkass tika veidots visbiežāk no masīvas priedes koksnes. Finierēšanas tehnika, bija sasniegusi visaugstāko meistarību. Pateicoties ļoti kvalitatīvam, izturētam un izžāvētam finierim mēbeles virsmas tika finierētas tikai no vienas puses, bet neskatoties uz to nesametās. Mūsdienās vienpusēja finierēšana nav iedomājama. Bieži tika finierētas pat krēslu un dīvānu (sofu) kājas, roku balsti un citas salīdzinoši nelielas detaļas. Mēbelēm raksturīgs kvalitatīvs šellakas pulējums. Bīdermeijera mēbeles, kuras Latvijā ir saglabājušās līdz mūsdienām, raksturīgas ar masīvu stabilu, praktiski mūžīgu, konstruktīvo daļu.
Mīksto mēbeļu polsterējumā tika izmantoti zirga astri, kā pārvelkamais materiāls – katūns ar ziedu zīmējumiem, vai askētiskāks - vienkrāsains vai strīpains ripss. Valda maldīgs uzskats, ka tā laika mēbelēm tika izmantots mēbeļu zīds ar svītrainu rakstu.
Bīdermeijera stila mēbeles ir vecākās un vērtīgākās, kuras pie mums var salīdzinoši lielā izvēlē iegādāties antikvariātos. Tiem, kuri savu interjeru vēlas veidot klasisku un reprezentablu, tā neapšaubāmi ir lieliska izvēle.
Visvairāk Latvijā sastopamas bīdermeijera viesistabas mēbeles – dīvāni (sofas), krēsli, biroji - vienmēr ar kādām slepenām atvilktnēm, vidēja izmēra galdi, kumodes, nedaudz retāk bufetes. Daudz saglabājušies neliela izmēra interjera priekšmeti – rokdarbu galdiņi, spēļu galdiņi, dažādi postamenti, spoguļu rāmji. Mazāk saglabājušies transformējamie lielie ēdamgaldi, rakstāmgaldi, vitrīnas un drēbju skapji.
Liela daļa antikvariātos sastopamo bīdermeijera mēbeļu, tomēr nav radušās 19.gs pirmajā pusē, tāpēc iegādājoties vēlams pārliecināties, par lietas patieso vecumu, lai nesanāk, nevajadzīgi pārmaksāt. Mēdz mēbeļu komplektā, būt dažādos laika posmos gatavotas mēbeles. Acīmredzot mēbeļu lietotājam ir radusies nepieciešamība pēc, vēl papildus krēsliem, vai neglābjami salūzis, jau kāds no lietošanā esošiem, un tika pasūtīts galdniekam izgatavot kopiju.
Pazīmes, pēc kurām noteikt vecumu ir grūti precīzi aprakstīt – pirmais protams ir intuīcija, kas zinātāju pieviļ reti. Viena no galvenajām pazīmēm ir finierējuma biezums – 2-4mm. Laika gaitā mēbele var būt daudzkārt slīpēta un pārpulēta, tāpēc uz virsmām, kas pakļautas lielākai nelabvēlīgai ietekmei, nemēklējiet biezu finiera kārtu. Atslēgu mehānismi, ja nav laika gaitā nomainīti, ir kalēja roku darbs. Tā laika mēbelēm neredzamās virsmas – mugursieniņas, atvilktņu apakšpuses, ļoti rupji apstrādātas. Ja attiecīgā detaļa nav mainīta noteikti nebūs redzami no mehāniskās ēvelēšanas raksturīgie vilnīši, bet visdrīzāk skrubes (rokas ēvele ar pusapaļu zobu) pēdas. Naglas, ja vien viņas nav iedzītas vēlākā laikā, būs ļoti reti sastopamas un būs kalēja kaltas. Ja mēbele ir tapsēta ar atsperēm un tās nav mainītas – tās ir ar salīdzinoši mīkstākas ar ļoti lielu vijumu skaitu un nebūs kaparotas. Bīdermeijera mēbelēm parasti, nebija rokturīšu – izmantoja atslēdziņas. Atslēgcaurumu nosedza iestrādāta kokā kaula vai melnkoka plāksnīte romba vai vairoga formas.
Diemžēl daļa mēbeļu ir pārdzīvojusi, ļoti nesaudzīgu attieksmi, izmantotas garāžā, kā darbagalds, krēsls kūtī - kā piena kannu paliktnis. Konstruktīvi ļoti labi saglabājušās, bet finierējums un pulējums, parasti cieš visvairāk. Finierējuma defekti un pulēšana prasa milzīgu darba ieguldījumu, zināšanas, pieredzi un sadārdzina restaurācijas izmaksas. Nemēģiniet bīdermeijera mēbeles atjaunot paši vai uzticēt diletantiem.
Daudzkārt šīs mēbeles, īpašnieku nezināšanas dēļ, palikušas nepamanītas un mētājās šķūnīšos, bēniņos un gaida savu atdzimšanu.
Bīdermeijera stilā iekārtotas telpas, gandrīz katrā no atjaunotajām muižām un pilīm Latvijā. Arī Valsts prezidenta apartamenti Rīgas pils pirmajā stāvā, te gan atsevišķas lietas atkārtoti prasās pēc restaurācijas un to pat var manīt TV ekrānā, laikam restaurētas par zemāko piedāvāto cenu. Atbilstoši laikam interjeri veidoti, nesen atvērtajā Durbes pils muzejā, Tukumā.
Saudzīgi izturoties bīdermeijera mēbeles var lietot, un daudzi arī lieto, ikdienā.
Juris Kraulis