Koksnes kodināšana

"Būvdarbu tehniskie noteikumi" XXVII daļa Krāsotāju, lakotāju, kodinātāju un polētāju darbi. Sastādījis būvinžinieris Eduards Bērzupe. Izdevusi Satiksmes ministrijas dzelzceļu virsvalde, Rīgā 1940. (Fragments nav rediģēts)

a) Vispārīgi aizrādījumi.

1. Koka kodināšanas uzdevums ir dot koka virsmai skaistāku nokrāsu un koka šķiedru pēc iespējas nešķīstoši savienot ar krāsainu vielu tā, lai šķiedras īpatnība maz mainītos. Kodinot šīs vielas savstarpīgi reaģē, t. i. koka šķiedras un kodnes krāsvielas savstarpīgi savienojas.

2. Kodne neapklāj koka virsmu, bet ievada koksnē līdz 0,3 mm dziļi skābes vai sārmus, vai abus kopīgi ar vai bez krāsvielām, un iekrāso koksni, dažādās nokrāsās, atkarīgi no koka sastāvdaļām.

Jaunākajā laikā šo koka iekrāsošanu izdara arī visā masā ar augstu (150 kg/cm³) spiedes palīdzību. Mazus priekšmetus kodina, iemērcot tos attiecīgā krāsvielu šķīdinājumā.

3. Kodinot stingri jāievēro kodināšanas noteikumi:

I. Briedināt un slīpēt. Pirms kodināšanas koka virsma bagātīgi jāslapina ar ūdeni, tad rūpīgi jāizžāvē un jāslīpē ar smalku un asu smilšpapīru.

II. Rīkoties pēc pamācības. Pirms kodināšanas pamatīgi jāiepazīstas ar kodināšanas pamācību un darbā tie stingri jāievēro.

III. Kodne jāizmaisa. Pirms kodnes lietošanas tā labi jāizmaisa, lai trauka dibenā nepaliktu nogulsnes, t. i. nosēdušies kodnes biezumi.

IV. Mēģinājumi. Lai izsargātos no nevēlamām kļūdām, |pirms kodināšanas jāizdara mēģinājumi uz mazākiem koka gabaliņiem.

V. Kodināt slapji un vienādi. Kodne jāieklāj ar otu vai sūkli, rūpējoties, lai tā bagātīgi pārklāj koka virsmu un vienmērīgi izkliedējas.

VI. Kodnes galīgais tonis. Visas ķīmiskās kodnes savu galīgo toni (noziedu) pieņem tikai pēc 8— 10 dienām.

VII. Matēt, lakot un polēt tikai galīgi nožuvušu kodinātu koksni. Kodinātai virsmai pirms tālākas apstrādāšanas ar blāvu laku, laku un politūru labi jānožūst, kas prasa 2 dienas, lai kokā nepaliktu kodnes mitrums, kas vēlāk bojā lakojumu un polējumu: rodas pelējumam līdzīgi plankumi.

VIII. Pēc kodināšanas mazgāt rokas. Rokas āda no kodnes amoniaka bojājas. Ieteicams darba laikā rokas biežāk mazgāt ar tīru ūdeni, kuram var piejaukt drusku etiķa. Rokas pirms kodināšanas var arī viegli ieziest ar vazelīnu.

IX. Kodnes paraugu kolekcijas neturēt telpā, kurā strādā ar kodni — no kodnes amoniaka garaiņiem šie paraugi maina savu krāsziedu.

X. Katras kopējas iekārtas (mēbeles) partijas kodināšana jāizdara vienai personai. Katram kodinātājam ir savi paņēmieni un kodināšanas rezultāti var iznākt dažādi.

 

b) Kodnes pagatavošana.

1. Kodnes ir dabūjamas smalka pulvera veidā. Šo pulveri attiecīgā daudzumā, kā norādīts kodnes paraugu katalogā, izšķīdina karstā ūdenī ar nedaudz ožamā spirta piejaukuma. Tirgū ir dabūjamas «Arti» un «Oksid» kodnes. Pirmā maksā Ls 0,06, otra Ls 0,04 gramā. Pareizi sagatavotas, abas kodnes darbojas vienādi labi.

2. Kodinātājam darbā jāievēro pilnīga tīrība, lai gūtu labus rezultātus. Nav pielaižama metala trauku lietošana. Nedrīkst lietot otas ar metala ietveri. Kodnes sagatavošanai ņemami stikla, glazēta māla, emaljēta metāla un porcelāna trauki, kas ķīmiski neietekmē kodni. Otām, sūkļiem, zaķu kājām, lupatām, kā ari citiem darbarīkiem un pie­derumiem jābūt tīriem. Krāsvielu daudzuma noteikšanai jālieto svari, bet šķidruma mērīšanai menzūras.

3. Kodinājums iznāk nevienāds un plankumains, ja

a) kodnes toņa sastādīšanai sajauc nesaderīgas krāsvielas, t.i. tādas, kas savstarpīgi ķīmiski iedarbojas,

b) neievēro kodnes sastādīšanas pamācības,

c) kodni sagatavo nepietiekošā daudzumā un bez kodnes sastāvdaļu (krāsvielu) sversanas un šķidrumu mērīšanas,

Piemēram, šķīdinot 50 g chromkalija 1 litrā karsta ūdens, iegūst kodni, kas egles koku krāso vāji dzeltenā, gaismas neizturīgā krāsā, bet ozola koku - skaistā brūnā, gaismas izturīgā krāsā. Tamlīdzīgi šī kodne iedarbojas uz rieksta un mahagonija koksni.

Kodinot egles koku ar 20 g dzelzsvitriola kausējumu 1 litrā ūdens, tas nekādu iespaidu neatstāj, kamēr ozola kokam dod spēcīgu pelēku notonējumu, bet kļavas kokam maigu pelēku notonējumu.

5. Kodne sagatavojama ar tādu aprēķinu, lai ar sagatavoto daudzumu varētu apstrādāt visu kodināmo partiju , jo reti izdosies sagatavot otru kodnes porciju līdzīgu pirmai. Kodne jāglabā tumšā blīvi slēgtā traukā. Aukstā temperatūrā kodne kristalizējas un tā pirms lie­tošanas jāsasilda.

6. Izšķir: a) gāzveidīgas, ožamā spirta (amonjaka), b) šķidras (ūdens, spirta, terpentīna u. c.) un c) pulverveidīgās kodnes.

a) Gāzveidīga kodne - amonjaka gāze ožamā spirta (salmiaka spirta) veidā, ar ko iespējams kodināt, neapslapinot priekšmeta virsmu. Blīvā telpā uz paaugstinājumiem novieto pagatavotus noslīpētus priekšmetus, bet uz grīdas atsevišķos trauciņos ožamo spirtu un blīvi noslēdz durvis uz 24 -48 stundām. Lietojot stipri koncentrētu ožamo spirtu, jau pēc 4 - 8 stundām ozola koka priekšmeti pieņem gaiši brūnu ūdeni un gaismu izturīgu nokrāsu.Vietas, kas nebūtu kodināmas, jāapklāj ar vasku. Ar šo paņēmienu ērti kodināt istabas sienu apšuvumus.

b) Šķidras kodnes sastāv no šķīdinātāja - šķidruma, attiecīgām krāsvielām un dažādām piedevām. Galvenais šķidrums kodnes sagatavošanai ir ūdens. Ūdenim jābūt mīkstam, t.i. Ar iespējami mazu kaļķu saturu. Piemērots ir lietus destilēts ūdens. Lietus ūdeni nedrīkst ievākt no jumtu notekām un skārda traukos, jo tāds ūdens satur kaitīgās dzelzs daļiņas. Ievāktais ūdens jāfiltrē un jāuzglabā slēgtā stikla balonā. Rīgā var lietot ūdenstīkla dzeramo ūdeni. Vienkāršais paņēmiens ūdens cietuma noteikšānā ir ziepju mēģinājums: cietā ūdenī ziepes neputo. Piedevu uzdevums ir sekmēt kodnes īesūkšanos, kā arī veicināt koka šūniņu uzsūkšanas spējas. Kā piedevas kodnēm lieto dažādas skābes un bāzes jeb sārmaiņus.

7. Kaselbrūno kodni pagatavo, šķīdinot 1 litrā vāroša ūdens 25-30 g potašas, kam nepārtraukti maisot piejauc 50-100 g Kaselbrūno krāsu. Kad krāsa pilnīgi izkususi, šķidrumu noņem no uguns un ļauj tam vairākas dienas nostāties. Pēc tam to kāš caur plānu kokvilnas audumu un pilda pudelēs, kur tā gadiem ilgi var uzglabāties. Kodni ieklāj karstu ar otu vai sūkli. Tā dod skaistu gaismā un ūdenī izturīgu riekstkoka krāsu. Pārklājot kaselbrūno kodni pēc nožūšanas ar 25-30 g chromkaliju, šķīdinātu vienā litrā ūdens, koka virsma kļūst sārta. Kaselbrūno kodni lieto arī kā priekškodni tumši sarkanām, tumši zaļām u.c. kodnēm. Kaselbrūnai kodnei līdzīga ir riekstu kodne.

8. Skaistu ugunssarkanu kodni «Katechu» iegūst no Rītindijas akācijām, ko tirdzniecībā pārdod nevienāda lieluma gabaliņos. Emaljētā vai glazētā traukā vāra 100 g katechu 1 litrā ūdens, nepārtraukti maisot, lai sveķainas vielas nepiedegtu trauka sienām. Pēc izkušanas to filtrē caur plānu kokvilnas audumu; atlikumus skalo ar karstu ūdeni, kamēr iegūst l litru šķīdinājuma. Pirms lietošanas katechu šķīdinājumu sasilda un piejauc 10 g alauna. Šī kodne, ieklāta ar olu vai sūkli, dod mālainu nokrāsu, bet ieklājot kodinājumu ar 50 g chromkālija, šķīdinātu vienā litrā ūdens, tā iegūst spēcīgu tumši brūnu nokrāsu. Tā dziļi iesūcas arī miecvielu bagātā koksnē un ir gaismā un ūdenī izturīga. Ja slēgtā pudelē kodne appelējusi, tā jāuzsilda.

9. Labu olīvkrāsas kodni iegūst, ja katechu kodni atšķaida ar ūdeni, sakarsē un karstu ieklāj kā pirmo kodinājumu. Pēc nozušanas, tu pārklāj ar 50 g auksta dzelzs vitriola, šķīdināta 1 l ūdens. Pēc 24 stundām kodinātā virsma iegūst blāvu olīvu nokrāsu. Pārklājot pēc tam ar 20 g dzelzschlorida un 1 litra ūdens šķīdinājumu — iegūst spēcīgu tumši zaļu nokrāsu.

10. Mahagonija krāsas kodni pagatavo, samaisot 1 salpetera skābes daļu ar 3 daļām ūdens. Pēc ieklāšanas koka virsma uzmanīgi jākarsē ar spirta lampu, līdz iegūst ādas brūnu nokrāsu. Pārklājot šo kodinājumu ar aloe - pūķasins (Drachenblut) kodni, ko pagatavo, šķīdinot 20 g aloe un 60 g pūķasins sveķu 1 litrā denaturētā spirta, ļaujot šim šķīdinajumam vienu nedēļu stāvēt siltā vietā, un filtrējotcaur papīru, iegūst veca mahagonija koka nokrāsu (imitāciju).

11. Ciedra koka krāskodni iegūst, šķīdinot 200 g katechu un 100 g kodīgā nātrija vienā litrā ūdens.

12. Melnas kodnes iegūst no Vidusamerikā augoša Campech koka un zilā koka ekstraktiem.

13. Oksida ūdens kodnes 10 līdz 100 g šķīdina, labi sajaucot 1 litrā karsta ūdens. Pēc atdzišanas kodni ieklāj nomazgātai un labi noslīpētai koka virsmai. Nosusina vēl slapjos laukumus ar otu. Pēc nozušanas noslīpē ar neasu stikla papīru un matē, polē vai lako. Pelēka, zila un zaļa kodne pirms polēšanas vai matēšanas jāpārvelk ar bez­krāsaino N. C. poru pildītāju. Oksida ūdens kodnes, savstarpīgi jaucot, var iegūt vēlamā nokrāsā.

14. Oksida spirta kodnes 1 līdz 20 g šķīdina l litrā karstā spirtā, politūrā, matējumā vai spirta lakā. Vēlams kodni šķīdināt augstprocentīgā karstā spirtā, un pēc tam šo spirtā šķīdināto kodni var piejaukt politūrām, matējumiem vai spirta lakām pēc vēlamās nokrāsas. Šo kodņu šķirni lieto politūru vai spirta laku iekrāsošanai, kodināšanai tā mazāk piemērota: dod gaismā neizturīgu un nevienmērīgu krāsojumu.

15. Oksida kvēpkodnes 10-125 g pulvera sajauc ar 50 g trīs­kārtīga ožamā spirta, uzlej tai l litru gandrīz vērdoša ūdens, labi samaisa un lieto pēc atdzišanas. Kodināmo koka virsmu nomazgā ar udeni un pēc nožūšanas labi noslīpē. Kodni ieklāj ar otu, sūkli vai zaķa kāju. Slapja virsma jāizlīdzina ar sausu otu. Pareiza kodnes nokrāsa attīstās pēc l līdz 2 dienu žūšanas. Ar neasu stikla papīru viegli noslīpē un ieberž vai dzidrina ar Sparkol N. C. politūru.

Ar kvēpkodnēm var apstrādāt miecvielu bagātus ozola kokus visās nokrāsās, labi un vienmērīgi izceļot koka struktūru. Tās dziļi iesūcas ozola kokā.

Laukumaina krāsa ozola koka kodinājumā rodas:

a) ja kodne nav labi izlīdzināta;

b) ja kodne nepietiekami ilgi žāvēta. Tā jāžāvē vismaz 12 - 24 stundas;

c) strādājot tieši uz nokodinātās virsmas ar parasto politūru. Ietei­cams politūrai piejaukt piemērotas nokrāsas spirta kodni;

d) no miecvielu dažāda daudzuma ozola kokā, un

e) lietojot vasku poru aizpildīšanai. Vasks jāaizstāj ar gaišu, siltu pernicu, kas jāieberž ar linu lupatu un pēc tam ar politūru N. C., biezo, ko sastāda celuloīds, šellaka, acetons un spirts, un tikai pēc tanī jāsedz ar parasto politūru.

16. Lai noteiktu, vai kodnes šķīdums ir tiešam pareizi sagata­vots, nepieciešams pirms kodināšanas izdarīt priekšmēģinājumu uz tāda paša koka kā dotais paraugs, pie kam paraugs ir tieši tādā pašā veidā apstrādājams līdz galam, kā domāts vēlāk apstrādāt kodināmo priekš­metu, t. i. matēt, polēt vai lakot.

c) Pamata sagatavošana.

1. Kodināšanas laba izdošanās atkarīga no rūpīgas kok­materiāla izvēles un virsmas iepriekšējas apstrādāšanas.

Mīksti koki: priede, egle, alksnis u. t. t. pēc ēvelēšanas mašīnā, pirms apstrādāšanas ar gludēveli vai gludināšanas klucīti, labi jāsasla­pina ar tīru ūdeni un jākaltē, lai ēvelmašīnas iespiestās dalās neuzbrieztu pēc kodināšanas. Slapinot, sevišķi ar siltu ūdeni, šķīdina vēl porās esošo sacietējušo koka sulu, kā arī uzbriedina cietās un gludās poru malas. Neslapināšanas sekas pēc kodināšanas daudzreiz parādās kā gaiši plankumiņi, «baltas poras», jo šīssacietējušās sulas daļiņas, kā arī cietās, neuzbriedinātās poru malas neuzņem kodni, bet to atgrūž sevišķi ozola koks. Slapinot kodināmā virsma vienmērīgi jāieklāj ar tīru ūdeni, lietojot otu, zaķa kāju vai sūkli. Jāpagaida, kamēr ūdens iesūcas, pie kam koka virsmai jābūt mitrai, bet ne slapjai. Tikai tad vienmērīgi jāieklāj koks ar kodnes šķīdumu. Iepriekš slapinot panāk, lai viss koks, vienlīdzīgi, neatkarīgi no tā virsmas mainīgā blīvuma, ir mitrs, un nav vairs jābaidās, ka, nevienādi kodnei iesūcoties, virsma būs traipaina.

Priedes un egles koka materiāla daļas, kas satur daudz sveķu, jāizgriež, jeb tās jāievieto neredzamās vietās. Ja priedes vai egles koka priekšmets jākodina gaišos toņos, tad koka tumšās daļas jāizgriež un nav lietojamas. Priedes un egles koka serdes daļas slikti pieņem kodni. Tumšos toņos plankumains kodinājums vieglāk novēršams.

Cietās koka šķirnes, ozols, kļava, osis un taml. pirms kodināšanas rūpīgi jāslīpē ar pumiku un stiklpapiru šķiedru virziena un vienmērīgi jāslapina ar tīru ūdeni, lai uzbriedinātu sīkas, koka šķiedras daļiņas, kas cieši piespiestas koka masai, apstrādājot ar ēvelmašīnu, ēveli, tīrskārdiņu (Ziehklinge), lai pēc kodināšanas virsmu vajadzētu mazāk vai nemaz nebūtu jāslīpē. Ozolkoka priekšmetus speciālā kamerā apgāzē 24-48 stundās ar amonjaka tvaikiem, no kā tie iegūst savdabīgu brūni zaļu nokrāsu. Pēc lakošanas priekšmeti iegūst ļoti glītu tumši brūni zaļu nokrāsu.

2. Pirms finierētu priekšmetu kodināšanas jāizmazgā visa finieru porām caurspiedusies līme, ko izdara šādā veidā:

a) kodināmā finiera virsmu nomazgā ar siltu ziepjūdeni (Marseļas ziepes);

b) nomazgāto virsmu noberž ar cietu veļas suku un

c) beidzot ar siltu tīru ūdeni jāaizskalo ziepju un arī izšķīdušās līmes atliekas.

3. Līmes izmazgāšanai lieto arī skābeņskabes (oksalskābes) šķīdumu. Šo šķīdumu lietojot jābūt sevišķi uzmanīgam, jo bieži var rasties pārpratumi sekojošo iemeslu dēļ:

a) ja pie līmes izmazgāšanas pati skābeņskābe nav pilnīgi izmazgāta, rodas raibi kodnes plankumi, jo koka palikušā skābeņskābe ieklāto kodni balina un pie gaišākiem krāsu toņiem atstāj rožaina pelējuma nokrāsu,

b) ja caurspiedusies līme nav pilnīgi izmazgāta, tā, paliekot porās, rada tanīs vietās tumšāku nokrāsu, un rodas raiba kodinājuma virsma.

Tādēļ lietojot skābeņsakābes, kodināmā virsma vairākkārtīgi jānomazgā ar tīru ūdenī, lai nomazgātu skābeņskabes atliekas.

4. Lai mazgājot apstrādājamā priekšmeta finieris neuzbriestu, pēc katrreizējas mazgāšanas ar ūdeni virsma jāpārkaisa ar zāģētām koka skaidām, kas uzsūc visu ūdeni līdz ar skābeņskābes atliekām.

5. Atlikušās līmes daļiņas jāizsukā no finierētās virsmas. Jāņem cieta suka, kas mēchaniski izrauj izmirkušo un uzbriedušo līmi no porām.

6. Pirms kodināšanas nav pielaižama koka tepēšana, jo tepe atstāj kokā plankumus_: Visi caurumi un plaisas jāatstāj vaļā, un tikai pēc kodināšanas tos drīkst piepildīt ar tepi.

7. Profilētās daļas pēc apstrādāšanas mašīnā (frēzēšanas) jāsamērcē ar karstu ūdeni, lai piespiestās šķiedriņas uzbrieztu un paceltos. Pēc galīgas izžūšanas profilētie gabali rūpīgi un viegli jāgludina ar smalku, mīkstu smilšpapīru, lietojot attiecīgas sildlapas. Ja caur ozola saplāksni (finieri) izspiedušies līme, virsma jānoberž ar ziepjūdeni, lie­tojot cietu zāļu suku; līme rūpīgi jāizmazgā no porām un pēc tam virsma jānoskalo ar tīru ūdeni.

8. Pēc koka briedināšanas un slīpēšanas virsma jānoberž ar cietu zāļu suku un ūdeni, cenšoties no porām izmazgāt slīpēšanas putekļus. Pēc nožūšanas var kodināt.

9. Sveķaina koka virsma pēc uzbriedināšanas un slīpē­šanas pirms kodināšanas jānomazgā ar siltu potašas šķīdinājumu ūdenī, acetonu vai ar šķidrumu, ko iegūst, izkausējot 20 g kodolziepju un 20 g sodas vienā litrā karsta ūdens, var mazgāt arī ar vārāmas sāls stipru šķīdinājumu.

10. Kodināšanai paredzētas durvīs, pasienas un citas koka daļas jaunbūvē jāaizsarga no eļļas vai eļļas krāsas traipiem, lai kodinā­jums neiznāktu plankumains. Ja kodināšanai nolemtās koka daļas ap­trieptas ar kaļķu vai ģipša javu, tās pirms kodināšanas rūpīgi jānomazgā ar siltu ūdeni, kuram piejaukts sālsskābes atšķaidījums (l : 10) ūdenī. Uz l litru tīra ūdens ņem 100 cm³ koncentrētas skābes. Ja šo līdzekli nelieto, tad tanīs vietās, kur bijuši javas traipi, pēc kodināšanas parādī­sies zaļi - melni plankumi, kurus bez ēvelēšanas nevar iznīcināt. Pēc koka nomazgāšanas ar augšminēto sālsskābes atšķaidījumu, tas labi jāno­skalo ar tīru ūdeni, lai sālsskābi pilnīgi no koka izmazgātu; pretējā ga­dījumā cietīs kodinājums. Lai izvairītos no šī darba, ieteicams jaunbū­vēs koka daļas pirms apmešanas darba nosegt ar biezāku ietinamo pa­pīru vai papi. Tāpat jāaizsarga arī marmora un akmens plātnes (flīzes). Dēļu pildiņi jākodina pirms ielikšanas, saplākšņu pildiņus var kodināt iestrādātus. Līme, kas sajūgumos izplūdusi uz āru, jānomazgā ar karstu ūdeni pēc sacietēšanas jānogriež ar asu kaltu.

Apkalumi un citas metāla daļas pirms kodināšanas noņemamas. Naglas jāpadziļina, un pēc kodināšanas naglu caurumi jāaiztepē ai kodnei atbilstošu krāsainu tepi. Ar eļļas krāsu vēlāk krāsojamās grīdu līstes, grīdas un līdzīgi priekšmeti rūpīgi jāsarga, lai neaptrieptu ar kodni. Eļļas lakas ļoti slikti žūst tanīs vietās, kas aptrieptas ar kodni. Aptrieptas vietas jāneitralizē ar pēckodni.

Sīkās plaisiņas un bedrītes jāaiztepē ar attiecīgā krasā iekrāsotu tepi vai bišu vaskiem. Vaski jāizkausē un tiem jāpiejauc sausas zemes krāsas pulveris vajadzīgā daudzumā. Tepēšana jāizdara ar lāpstiņu, rūpīgi iespiežot tepi plaisās un bedrītēs. Tepes atliekas rūpīgi jānoslauka ar tīru lupatu. Ja tepēšanu gnb izciarīt pirms kodināšanas, tad jāņem tāda tepe, kas uzsūktu kodni, kāpat kā koks, bet tādu tepi grūti pagatavot. Labākā šim nolūkam ir līmes tepe, ko pagatavo šādi: apstrādājamo koku sasilda, šķērsgriezumu saslapē ar šķidru līmi, no tā ar kaltu nokasa tikdaudz koka daļu, cik vajadzīgs, lai tās kopā ar līmi un krāsu dotu pabiezi koka tepi. Tepei jābūt vienādā krāsā ar kodni. Šo tepi iespiež plaisā vai bedrītē. Pernicas tepe šim nolūkam neder.

d) Poru krāsošana

1. Koka poras krāso ar koka pamatkrāsai kontrastējošu krāsu, lai tās izceltu kodinātā virsmā. Labus rezultātus dod tikai lielporainu koku šķirnes, ja koka gadskārtas rāda tā saucamās piramīdas.

2. Poru krāsošanu izdara pēc koka virsmas kodināšanas, vieg­las vaskošanas un pārvilkšanas ar šellakas politūru vai citu kādu spe­ciālu pārvilkšanas līdzekli, lai poru krāsa nekur nepaliktu uz koka virsmas, bet tikai porās. Vaskošana jāizdara tā, lai koka poras ne­tiktu aizpildītas ar vaska masu un krāsa varētu iesūkties porās. Vaskojums jāpārvelk ar šellakas-spirta politūru, lai būtu iespējams noslau­cīt to poru krāsu, kas pēc poru iekrāsošanas paliktu ārpus porām uz koka virsmas.

3. Poru krāsošanai vislabāk noder bieza, labi samalta eļļas krāsa (tūbiņu krāsa), ko ieberž porās ar vates vīstokli vai tūbas gaba­liņu.

Kad poras iekrāsotas, lieko krāsu no koka virsmas rūpīgi noslauka ar tīrāmo vilnu vai tūbu, ko viegli saslapē terpentīnā vai benzīnā; stipri saslapinot var no porām izslaucīt krāsu.

Pēc poru krāsas nožūšanas ieteicams koka virsmu pārvilkt ar po­litūru vai citu kādu līdzekli.

4. Poru krāsošanai var lietot arī bronzas pulverus. Bronzas pulveri ieberž porās sausā veida. Pēc tam ar mitru tūbas gabaliņu vai lupatu no koka virsmas noslauka bronzas putekļus un pārvelk ar politūru.

e) Kodnes ieklāšana

Kodināšana jāizdara ar vislielāko uzmanību. Jāizvairās no koka aptriepšanas ar kodni: tumši traipu plankumiņi paliek arī pēc kodināšanas.

1. Koka virsmu kodina ar aukstu, sildītu vai karstu kodni, lai piedotu priekšmetam patīkamu izskatu vai lētam kokam dārga koka nokrāsu (imitācija). Auksta kodne sliktāk iesūcas koksnē. Gaiši toņi labi iznāk uz sveķu nesaturētajām koku šķirnēm. Uz bērza, kļavas, skābarža maigie zaļie un pelēkie toņi izdodas sevišķi labi. Koku šķirnes ar iesarkanu nokrāsu (priedi, ozolu u. taml.) ieteicams kodināt ar dzeltenu vai iesarkanu nokrāsu (brūnu, pelēki brūnu, tumši brūnu), bet gaiši pelēkās un zaļganās iznāk neglītas, netīras.

2. Kodni ieklāj ar platu otu vai sūkli, spēcīgiem vēzieniem, un vienmērīgi izlīdzina pa līmeniski novietotu virsmu. Kodinot gatavus, priekšmetus, ko nevar novietot līmeniski, kodināšana jāsāk no apakšas. Sākot no augšas priekšmeta apakšējā daļa aptraipās ar kodnes sķidrumu, kas iesūcas koksnē un kodinātā virsmā rada tumšus traipus. Ja kodne dažās vietās uzpilētu, tā jāizlīdzina ar sūkli vai lāpstiņu, bet ne ar otu, kas atstāj svītras. Koncentrētās ziepjakmens (kodīga nat­rija) mangāna pārskābā kālija un sodas, potašas kodnes saēd sarus un tāpēc ieklājamas ar sūkli. Pārāk koncentrētu kodni lietot nav ietei­cams, sevišķi cietam koka šķirnēm. Ja grib iegūt tumšu kodinājumu, jākodina vairākas reizes ar šķidru kodni. Pēc katras kodināšanas kokam jājauj labi izžūt vismaz 24 stundas. Tas sevišķi jāievēro pirms polēšanas vai lakošanas. Pretējā gadijumā kokā var palikt mitrums, kas vēlāk bojā politūras vai lakas kārtu - parādās balti plankumi.

Kodinot skuju koku šķirnes, jāzina, ka tiem vienmēr būs mīkstas vietas, kas kāri izsūc kodni un paliks tumšākas kā cietas vietas. Lai iegūtu vienādu kodinājumu, ieteicams ieklāt mīkstās da]as ar pasausu sūkli vai otu, bet cietākām dajām dot vairāk kodnes. Cietākās vietās atstāj kodni ilgāk slapju, lai tā ilgāk varētu iedarboties. Arī atšķaidot kodni ar tīru ūdeni var panākt kodinājuma izlīdzināšanos. Vienādu kodinājumu iegūst, lietojot priekškodinājumu (Die Vorbeizen).

3. Priekškodnes ir bezkrāsainas un tāpēc uzmanīgi tās jāieklāj. Priekškodnes ieklāšanai nedrīkst lietot otas ar dzelzs stīpu vai stiepulu aptinumiem, jo priekškodne no metāla bojājas. Priekškodinājums ievada kokā miecvielas bagātā daudzumā un šādā ceļā izlīdzina miecvielu saturu kokā un dod vienādu kodinājumu. Parasti ņem 50-100 g tanīna uz l litra ūdens. Miecvielu nesaturētājām mīkstām skuju koku šķirnēm priekškodni ieteicams lietot tad, kad grib izcelt koka cieto gadskārtu skaisto zīmējumu. Pēc priekškodinājuma šīs cie­tās gadskārtas iznāk tumšākas un pēckodinājums izturīgāks. Koku paraugu receptēs uzrādītais priekškodnes daudzums jāšķīdina karstā ūdenī un pēc atdzišanas jāieklāj 1-2 dienu laikā pēc sagatavošanas. Sagatavotā kodne, ilgāk stāvot, bojājas un zaudē savas īpašības. Pul­vera veidā kodnes uzglabājas labi slēgtos traukos pat neaprobežoti ilgi. Ar mīkstu sūkli koku bagātīgi saslapina ar priekškodni, ieklājot to koka šķiedru virziena. Koku it kā aplej ar kodni un tad, kad kodne «peld», sūkli var virzīt arī šķērsām šķiedrai. Lieka kodne jānosūc ar sūklī tikai tad, kad kodne būs labi iedarbojusies. Labi ieklāta priekškodne dod skaistu un vienādu toni un nav ieteicams to slīpēt.

4. Pēckodne tāpat kā priekškodne jāšķīdina verdošā ūdenī, piejaucot 100 cm³ ožamā spirta l litrā ūdens, tas ir proporcijā 1 : 10.

Pēckodnes ļoti bagātīgi (slapji) ieklāj koka šķiedru virzienā. Ar priekš- un pēckodnēm kodināti priekšmeti jāžāvē 1-2 dienas labi kuri­nātā telpā un pēc tam var slīpēt, matēt un citādi apstrādāt.

Ar ķīmiskām kodnēm kodinātie priekšmeti jāsarga 8-10 dienas no gaismas un mitruma ietekmes.

Tumšās ūdenskodnes balina ar oksalskābes šķīdinajumu vai ar ūdeņraža pārskābi, piejaucot drusku ožamā spirta, uzmanīgi atkārtojot vienu vai vairākreiz. Pēc balināšanas virsma rūpīgi jāmazgā.

f) Atkodināšana.

1. Pārkodinot kādu vecu priekšmetu, tas vispirms jāatbrīvo no vecās politūras vai lakas.

Politūras atkodināšanai nav ieteicams lietot ziepju zāles (kodīgo sārmu), jo:

a) Kodīgais sārms nevien iedarbojas uzpolitūru vai laku, bet arī uz pašu koku, pie kam ķīmiski pārveido koka substanci.

b) Kodīgais sārms ļoti grūti ļaujas pēc atkodināšanas izmazgāties no koka; kodinot un polējot priekšmetu no jauna, šīs sārma paliekas var kodni ka arī politūru pilnīgi sabojāt.

2. Ja atkodināmais priekšmets polēts ar šellakas politūru, tad politūru var noņemt, apstrādājot virsmu ar ožamo spirtu (trīskārtīgo) un alkoholu attiecībā 1:1. Ožamais spirts pa daļai pārziepē šellaku, un alkohols darbojās kā šķīdinātājs.

Arī no eļļas lakām priekšmeta virsmu labi atbrīvo ar ožamā spirta un alkohola maisījumu.

3. Ar nitrocelulozas politūru polētu priekšmetu atbrīvo no politūras ar t.s. fluidu, kas pēc būtības ir dažādu šķīdinātāju kombinā­cija. Nitrocelulozas politūru var arī noņemt ar acetonu, bet acetons loti ātri izgaro. Ai fluidu var atkodinat arī šellakas politūras un eļļas lakas. Pēc atkodināšanas fluida atliekas ļoti rūpīgi jānomazgā ar nitrocelulozas atšķaidītāju, piemēram, ar atšķaidītāju S.B.

4. Ja vecā politūra ir noņemta, tad, lai iegūtu atpakaļ dabisko gaišo koka krāsu, virsma jānomazgā ar skābenskābes šķīdumu, iejaucot l litrā ūdens 45 g skābeņskābes un pielejot vēl 5 g sērskābes.

Pēc atkodināšanas kā arī balināšanas koka virsma vairākkārt jāno­mazgā ar svaigu ūdeni, lai visas atkodinātāja paliekas dabūtu projām. Ja kaut niecīgākās atkodinatāja paliekas nebūs nomazgātas, tās iedar­bosies ārdoši uz turpmāko darbu, t.i. kodināšanu polēšanu u.t.t.

g) Koka materiāla apstrādāšana pēc kodināšanas.

1. Kodinātie priekšmeti pirms tālākas apstrādāšanas vismaz 2 dienas jāatstāj siltā telpā žūšanai. Tas sevišķi jāievēro pirms tālākas koka apstrādāšanas, kā matēšanas, polēšanas u.t.t. Ja pēc kodināšanas apstrādājamais koka materiāls nav pilnīgi izžāvēts, palikušās kodnes mitruma atliekas palēnam izsarmo, iznīcina matējumu un rada pelēkus pelējumu plankumus.

2. Spodrināšana. Pēc kodnes šķidruma izgarošanas uz koka virsmas paliek dažas izkristalizējušās sastāvdaļas viegla pelējuma veidā. Šie nogulsnējumi jānosukā ar pacietu suku, kamēr virsma paliek spodra. Pēc kodināšanas slīpēšana jāizdara ļoti uzmanīgi, it sevišķi slī­pējot priekšmetus ar asām šķautnēm, jo tur visvieglāk izslīpēt cauri kodinājumam, un rodas gaišas svītras,

Pēc tam jāpārslīpē ar mīkstu, lietotu, smalku smilšpapīru. Mīkstām koku sugām cietas koks gadskārtas skaisti izdalās, pieņemot tumšu, samtainu izskatu.

3. Retušēšana. Gaišos laukumiņus, kas kodinājumā radušies taukainās vai eļļainās vietās, izlabo, uztriepjot spirta laku vai kodni ar sīku matu otiņu koka šķiedru virzienā. Tumšākās vietās ņem tumšāku, bet gaišākās vielās gaišāku spirta kodni.

4. Kodinātas virsmas pārklāšanai ar politūru jālieto dzidras (N. C.) politūras. Lietojot duļķainas politūras, kodnes krāsas tonis iz­mainās un kodinājumam rodas zaļgana nokrāsa. Kodināto virsmu vai pārvilkt arī ar laku vai vaskiem.