PULĒŠANA AR ŠELLAKAS POLITŪRU
"Būvdarbu tehniskie noteikumi" XXVII daļa Krāsotāju, lakotāju, kodinātāju un polētāju darbi. Sastādijis būvinženieris Eduards Bērzupe. Izdevusi Satiksmes ministrijas dzelzceļu virsvalde, Rīgā 1940. (Fragments nav rediģēts)
Polešana.
A. Vispārīgie aizrādījumi.
Polešana zināmā mērā ir māksla, jo bez pienācīgas techniskas gatavības, ko iegūt var tikai praksē, šo darbu labi veikt nemaz nav iespējams. Darbā jāvadās ne tikai no zināšanas, bet arī no sajūtas. Labi polēt var tikai tāda persona, kura ir spējīga iedziļināties šīs komplicētās technikas būtība ar darba mīlestību. Personām, kuram stipri svīst rokas, nedrīkst uzticēt polēšanas darbu: roku sviedri sabojā polējuirru. Kārtīga darba veikšanai liela nozīme ir materiālu izvēlē.
Piezīme. Grūtā un komplicētā polēšanas roku. darba atvieglināšanai ir konstruētas dažāda tipa polēšanas mašīnas, kas tomēr rrav spējušas galīgi izskaust rokas polēšanu. Polēšanas darbs līdztekus tīri mēchaniskiem paņēmieniem prasa vēl ļoti smalku maņu un lielu dažādību darba izdarīšanā. Polēšanas mašīnas lieto līdzenu un lielāku virsmu polešanai. Bagāti profilētu virsmu un sīkāku priekšmetu polēšanu veic rokām. «Biax» polējamo mašīnu lieto nitroceiulozas laku virsmu polešanai un nitrocelulozas politūras izstrādāšanai. Nitrocelulozu laku fabrikācijai attīstoties, arī polēšanas nozarē sāka lietot nitroceiulozas fabrikātus. Izveidojās nitropolitūras smidzināšanas paņēmiens, bet vēlāk atrada kombinēto šellakas celulozas polēšanas paņēmienu.
Smidzinātā nitroceiulozas politūra pati par sevi nekad nespēj dot tik skaistu polētu virsmu, kādu spēj sasniegt polējot ar šellakas politūru. Tādēļ arī polētāju speciālisti ieteic lietot šellakas laku, neskatoties uz to, ka tā, salīdzinot ar nitrocelulozas politūru, dod mazāk ūdens izturīgu polējumu. Šellakas politūra mazāk cieš mitruma un aukstuma kā kombinētā politūra, ar ko var labu darbu sasniegt tikai sausā un siltā telpā.
Kombinētā šellakas celluloza apvieno šellakas lielo elastību un spodrumu ar celulozas izturību pret ūdeni un dažādām klimatiskām ietekmēm. Ar šellakas vai šellakas celulozas politūru nevar polēt parastos eļļas lakojumus, kas ir mīkstāki kā šellakas plēvīte, pēdējā ātri saplaisā. Drīkst polēt tikai eļļas lakojumus, kas satur cietus augstvērtīgus kopalus.
Tikai ar pirmklasīgiem materiāliem var sasniegt labus rezultātus.
Polešanai jālieto tikai labāka šellaka, kas pēc iespējas iztīrīta no vaska atliekām. Gatava politūra jākāš caur linaudekla lupatiņu, tūbu, filtrējamo papīru vai stikla vati. Jāuzmana, lai, filtrējot šellakas politūru, neizgarotu par daudz spirta.
Šellakas politūras sagatavošanai jāņem labs 95% spirts.
Polešanai jālieto tikai tīra lineļļa.
Pirms polēšanas kokam jābūt ļoti labi izžuvušam. Kodinātiem priekšmetiem pirms polēšanas jābūl vismaz 24 stundas žuvušiem, mīkstu koku priekšmetiem jāžūst ilgāk.
Darbnīcai jābūt siltai 20-24° C un sausai. Mitras pagraba telpas, kā arī telpas ūdens tuvumā nav piemērotas polēšanas darbiem. Putekļi nav vēlami, tādēļ polēšanas telpas jāatšķir no citām telpām un tanīs jāiekārto piemērota vēdināšana. Pārnesot priekšmetus no aukstākas telpas siltākā, jāļauj priekšmetam «izsvīst», nožūt un sasilt. Polēt var sākt tikai tad, kad priekšmeta temperatūra būs izlīdzinājusies ar telpas temperatūru.
Starp atsevišķiem polēšanas darba posmiem: pamatpolēšanu, izpolēšanu, pēcpolēšanu u. t. t. jāpaiet vismaz 24 stundām. Pilnīga eļļas izsvīšana apstājas galīgi tikai pēc 1/2 gada, skaitot no beidzamā polēšanas darba veikšanas.
Polētus priekšmetus nedrīkst novietot logu vai durvju, kā arī mitru sienu tuvumā. Tie jāuzglabā sausā apsildītā telpā, izvairoties no mitriem pagrabiem un noliktavām. Polētus priekšmetus nav ieteicams cieši iesaiņot papīrā, lai tos aizsargātu no apputēšanas, vēlams lai gaiss tiem piekļūst.
Baltie plankumi un polējuma blāvums rodas galvenā kārtā no mitruma, ķīmisku vielu un eļļas ietekmes uz šellakas kārtiņu. No ķimikālijām jāmin: soda, chlorkaļķi un potaša, kurus lieto kodnes sagatavošanai. Ūdens daļas, kas atrodas darbnīcas gaisā, polēšanā lietojamā spirtā un pašā kokā ir par iemeslu šellakas kārtiņas spožās virsmas aizmiglošanai. Arī eļļa, kas svīst cauri polējumam, to saplēš, radot mikroskopiskas plaisiņas un caurumiņus, un piedod blāvu, pienainu un aizmiglotu izskatu.
B. Politūras.
a) Šellakas politūra.
Politūras ir dabisko vai balināto šellakas šķirņu šķīdinājums augstprocentīgā spirtā. Parasti 10 līdz 15 g šellakas šķīdina 100 gramos spirta. Var lietot koka vai dedzināmo (zilo) spirtu. Pudeli pārsedz ar lupatiņu, lai. politūrai piekļūtu svaigs gaiss; tā jāglabā siltā vai saulainā vietā un bieži jāsaskalina. Kad šellaka izšķīdusi, jāpiejauc 1 sv. d. kopala un pirms lietošanas jākāš caur linaudekla lupatiņu. Dabiskās šellakas politūras krāsas mainīšanai tās iekrāso vēlamā krāsā, lietojot šim nolūkam spirtā šķīstošas krāsvielas vai krāsvielas saturošos krāsainos sveķus. Šellakai jāatbilst piegādes techniskiem noteikumiem (sk. 889. lapp.). Lai šellakas politūru labi saskalinātu, pudelē ievieto stikla gabalus.
Politūru pagatavošanai noder arī dažādas citas sveķu sugas un dažādi šellakas surogāti, tā saucamās mākslīgās šellakas. No šellakas surogātiem gatavotās politūras tikai zināmā mērā var aizstāt īsto šellakas politūru. Attiecībā uz filmas elasticitāti dabiskā šellaka stāv pirmajā vietā. Pagatavo šādas politūras.
Gaišas šellakas politūras
1 svara daļu smalkas baltās vai oranžās šellakas šķīdina 10 sv. daļās 96% spirtā, ar lupatu apsegtā pudelē, turot siltā vietā un bieži skalinot. Pēc sellakas izkušanas piejauc 1 sv. d. kopalpernicas.
Šellakas politūru vilto ar šādām politūrām:
1,1 litra vīna spirta, 17,5 g gumijlakas., 17,5 g jēlas netīrītas šellakas, čakli maisot, karsē virs mērenas uguns, kamēr sveķi izkūst;
0,3 litra vīna spirta, 17,5 g gumijlakas un 17,5 g sardaraka sveķu karsē virs kvēlošām oglēm, kamēr sveķi izkūst;
140 g dzeltenā sasmalcinātā vaska sakausē ar 35 g pulverizēta kalifonija un maisot pamazām piejauc 87,5 g sasildītas lineļļas;
52,5 g vaska šķīdina 0,5 litrā karstā ūdens un piejauc 17,5 g vīnakmens sāli (Weinsteinsalz), rūpīgi samaisot.
Krāsainās sellakas politūras
Dzeltenas politūras:
1/2 sv. daļu pulverizētas kurkuma saknes, 8 sv. daļās 96% spirta un 3/4 sv. d. šellakas. Pēc cieto vielu izkušanas šķidrums ir jāfiltrē.
Piezīme. Kurkuma stāds aug Dienvidāzijā, Ķīnā, Bengalē, Madrusā un citur, satur dzeltenu krāsvielu.
1/2 sv. d. pulverizēta gummiguta, 8 sv. d. 96% spirta un 3/4 sv.
d. šellakas. Pēc cieto vielu izkušanas šķidrums jāfiltrē.
Piezīme. Gummiguts ir dažādu Ceilonā, Borneo un Rītindijā augošo koku sveķi, kas satur dzeltenu krāsvielu.
Brūnā politūra:
1/2 sv. d. pūķasiņu (Drachenblut), 1 1/2 sv. d. rubīnšellakas un 20 sv. d. 96% spirta.
Lietojams ir tikai dzidrais šķidrums, kas pec biezumu nostādināšanas uzmanīgi jānolej no padibenēm.
Piezīme. Pūķasinis ir dažādu Rītindijā augošu stādu sveķi, kas satur tumši sarkani brūnu krāsvielu.
Sarkanās, zilās, violetās u. c. politūras pagatavo no parastās šellakas politūras, kur arī pēc vajadzības piejauc attiecīgas spirtā šķīdinātas darvas krāsvielas.
Melnā politūra. 1 sv. d. šellakas, 1/10 sv. d. benzoesveķu un 12 sv. d. 96% spirta. Pēc šellakas un benzoesveķu izkušanas politūra jāfiltrē. Šīs politūras 1 sv. daļā šķīdina 1/10 sv. daļu nigrozīna. Šķīdinot šķidrums jāsasilda vai nu karstās smiltīs vai ūdens peldē. Pēc nigrozīna izkušanas šo šķidrumu iejauc galvenā politūras masā, rūpīgi saskalina un melnā politūra gatava lietošanai.
Politūra nedrīkst būt pārāk bieza un nedrīkst lipt. Tai viegli jāplūst no otas vai vates, ātri jāžūst un jādod spīdošs segums.
Melno politūru vilto ar 35 g melnā piķa, 140 g dzeltenā vaska, pamazām tos iejaucot 70 g terpentīnā.
b) Kopala politūras.
Tā kā labākās šellakas cenas ir samērā augstas, politūru pagatavo arī no kopala sveķiem. Šim nolūkam der tikai tādas kopala sveķu šķirnes, kas šķīst spirtā; parasti Manillas kopalu.
I kg labu gaišu Manillas kopalu berstaļā (miezerī) sasmalcina pulverī un tam uzlej 8-12 kg 96% spirta. Kopala sveķi tikai pa daļai izšķīst spirtā. Neizšķīdušās daļas nosēstas trauka dibenā. Dzidro politūru uzmanīgi nolej citā pudelē un lieto polēšanai. Polēšanas technika ar kopala politūrām neatšķiras no polēšanas ar šellakas politūru. Starpība vienīgi tā, ka kopala sveķu kārtiņa tik ātri nesacietē un tādēļ polēšana prasa vairāk laika. Pūlējot lineļļa jālieto uzmanīgi – nedrīkst to uzliet vīstoklim par daudz.
c) Kombinētā šellakas-kopala politūra.
Atsevišķās pudelēs, katru par sevi, 96% spirtā šķīdina smalki pulverizētu šellaku un gaišu Manillas kopalu.
Pēc C. Marggrafa «Das Schleifen, Beicen und Polieren»:
I uz 4 sv. daļām šellakas ņem 8 sv. daļas spirta,
II uz 1 sv. daļu Manillas kopala ņem 8 sv. d. spirta.
Pudeļu kaklus apsien ar pergamenta papīru, kurā ar adatu iedur vairākus caurumiņus, lai pasargātu pudeli no eksplodēšanas. Pudeles uzmanīgi silda sakarsētās smiltīs, siltā ūdenī vai arī novieto saulē un pēc iespējas biežāk saskalina. Šellaka izkūst ātrāk par kopalu. Kopala izkušanu var paātrināt pielejot Via svara daļas ētera, tad drīz vien kopala šķīdinājums pieņems tumši dzeltenu nokrāsu. Pēc biezumu nosēšanās skaidro šķidrumu nolej un pudelē palikušām kopala padibenēm uzlej atkal 8 svara daļas 96°/o spirta. Pēc kāda laika otra spirta porcija kļūs gaiši dzeltena un tālāk vairs nespēs izkausēt atlikušo kopalu. Kad šķid rums nostādināts, to nolej un sajauc ar pirmo porciju; saskalina un piejauc šellakas šķīdinājumu (I).
Šķidrumu labi saskalina, atstāj siltā vietā uz pāris stundām un kāš caur linaudeklu. Iegūto dzidro šķidrumu lieto polēšanai.
C. Polēšanas paņēmieni.
Polē vai nu nolīdzinot virsmas grumbuļainumu mechaniski slīpējot (trinot), vai arī piepilda virsmas poras un rieviņas ar kādu vielu, un uzberž politūru, kamēr virsma iegūst spoguļotāju spodrumu.
Metāla virsmu rūpīgi nolīdzina un tad to gludina ar cietām, smalkām pulvera veida vielām (dzelzs oksidu, smalkiem kaulu pelniem u. taml.). Šīs vielas uzkaisa priekšmetam sausas vai uztriepj, sajauktas ar spirtu vai eļļu. Gludina ar mīkstu ādu vai vilnas auduma lupatu. Vispirms gludina ar rupjāku, pēc tam ar smalkāku pulveri. Gludina ar rokām vai rotētajām polējamām ripām u. taml. Sīkas lietiņas gludina rotētajos velteņos. Metāla priekšmetu virsmu nelīdzenumus var nogludināt arī spiežot ar īpaši veidotu polētu darbarīku (polējamo tēraudu) vai arī ar cietu, rūpīgi notīrītu un polētu akmeņu (achata u. taml.) palīdzību. Dzelzi apstrādā ar polējamo tēraudu vai akmeni sausā veidā.
Akmeņus polē, gludinot ar smalku smirģeļa pulveri vai karsētu dzelzs oksidu. Pēc polēšanas akmeņus dažreiz vēl kodina un krāso. Kaula, raga, ziloņkaula u. taml. lietu polēšanai ņem smalku krīta pulveri un ziepju ūdenī samērcētu linu audekla lupatu vai ar ādu apvilktu ripu.
Koka priekšmetus vispirms rūpīgi nogludina, apziež ar žūstošu lineļļu un apkaisa ar poru pildāmo pulveri, ko ieberž rievās un plaisiņās ar stikla papīru. Ja koka virsmai ir lielas poras, tās aizputina ar lupatā iesietu smalku pumika pulveri un apsedz ar vienu vai vairākām kopala politūras kārtām, nelietojot eļļu un ļaujot katrai kārtiņai diennakti žūt. Pēc slīpēšanas ar pumika pulveri un eļļu koka virsma rūpīgi jānoslauka ar sausām, smalkām zāģētām koka skaidām un pēc tam vēl ar mīkstu, tīru vilnas lupatu. Jācenšas pēc iespējas labāk noslaucīt slīpēšanas eļļas atliekas. Pēc nožāvēšanas (10-12 stundas) virsmu ieklāj ar pamatpolitūru, t. i. dabisko šellaku (25 sv. daļas), šķīdinātu spirtā (75 sv. d.). Mākslīgā šellaka nav ieteicama.
a) Pamatpolitūru ieklāj ne ar otu, bet ar polējamo vīstokli, ko piesūcina ar šķidru politūru, lai neaizsegtu koka struktūru, bet piepildītu poras ar pumika pulveri. Polējamo vīstokli pagatavo no vates, vecas tīras vilnas zeķes, vilnas auduma vai izārdīta vilnas adījuma dzīparu kušķa, ko savīksta vīstoklī un salej ar šķidru šellakas politūru, lai, mēreni spiežot, tas atdotu vajadzīgo politūras daudzumu, bet netecētu. Ap politūras piesātinātu vīstokli apņem tīru, vecu, izvalkātu linaudekla lupatu. Polējot vīstokli viegli piespiež un virza pa polējamo virsmu pēc noteiktas sistēmas gan taisnos, gan gliemežveidīgos un līčloču virzienos tā, lai virsmu pakāpeniski un vienmērīgi skartu vīstoklis un pēc tam nonāktu izejas, t. i. sākuma vietā tikai pēc zināma laika, un lai plānā šellakas kārtiņa, ko vīstoklis atstāj uz koka virsmas, paspētu, spirtam izgarojot, sacietēt un piežūt (piekļauties) virsmai. Katrai šellakas kartiņai labi jānožust pirms jaunas kārtiņas uzklāšanas. Izveicīgs polētājs zina, kā izdevīgāk virzīt vīstokli pa polējamo virsmu, lai politūra «nepiedegtu», tas ir, lai neiestātos vīstokļa pielipšana polējamai virsmai un nebojātu piāno politūras kārtiņu. Vīstoklis savā gaitā arī nedrīkst apstāties, jo tad svaigā politūra, kas spiežas cauri audekla aptverei, momentāni var atmiekšķēt svaigo, nepilnīgi sacietējušo šellakas kārtiņu. Polējot jāgādā, lai svaigā politūra vienmērīgi klātos uz koka virsmas. Kad vīstoklis paliek sauss, vilna vīstoklī no jauna jāsalej ar svaigu politūru un jāturpina uzsāktais polēšanas darbs. Jāuzmanās, lai vīstokli nesalej par daudz mitru. Arī no pārliekas eļļas lietošanas jāatturas, jo eļļa neļauj pelējumam piekļauties koka virsmai. Laiku pa laikam virsmai uzputina nedaudz ļoti smalka pumika pulvera, kas veicina virsmas nogludināšanu. Pēc pareizi izdarīta darba drīz vien polējamā virsma pārklājas ar plānu šellakas kārtiņu. Kad virsma pieņem viscaur vienādu izskatu, ko var noteikt, apskatot to no sāniem, pamatpolitūras ieklāšanas darbu var uzskatīt par nobeigtu. Pulējumam labi jāsakalst. Jo ilgāk pamatpolitura kaltis, jo izdevīgai nākošajam darbam. Lieko eļļu var noņemt no polētās virsmas, uzputinot tai smalkus Vīnes kaļķus un noberžot tos ar vilnas lupatu.
b) Ja vajadzīgs sasniegt sevišķi labu spoguļotāju virsmu, tad pēc dažu dienu pārtraukuma var vienu vai arī vairākas reizes atkārtot polēšanas darbus ar koncentrētu politūru.
c) Eļļas novilkšanu ieteicams izdarīt tikai nākošajā dienā, pēc beidzamās polēšanas, kad politūras kārtiņa būs pietiekoši sacietējusi. Aplūkojot virsmu pēc dažām dienām, varēs novērot, ka tā zināmā mērā būs zaudējusi savu pirmatnējo spodrumu. To izskaidro ar to, ka polēšanā lietotā lineļļa iz izsvīdusi uz āru un tādēļ virsma ir palikusi blāva. Labi nožuvušo pamatpolitūras kārtiņu var viegli pārslīpēt ar pumika pulveri, tūbas gabalu un ūdeni vai ar eļļu. Tad virsma jānoslauka ar tīru vilnas drēbi un jāpārpolē ar vidēji koncentrētu politūru. Eļļa jālieto ierobežoti. Nožuvušo virsmu slīpē ar tūbas vai korķa gabalu un smalku pumika pulveri.
d) Izdarot pēcpolēšanu, politūrai piejauc drusku parafīna eļļas. Beigās vēl pārpūlē ar šķidrāku politūru (vairāk spirta), gludinot ne apaļiem, bet gareniem vēzieniem. Pēc pēdējās pēcpolēšanas, nākošajā dienā «novelk» virsmai eļļu, ko izdara šādi: virsmu apputina (iepūderē) ar smalkiem kaļķiem, ieliekot kaļķus drēbes knupītī. Sitot ar šādu knupīti vietvietām pa nospolēto virsmu, tā apput ar kaļķiem. Kaļķu putekļus uzmanīgi noslauka ar mīkstu vilnas lupatu un līdz ar to tiek noslaucītas arī eļļas atliekas.
e) Izsvīdušo eļļu var «novilkt» ari ar atšķaidītu sērskābi H2SO4, mitrinot ar to polēto virsmu un pēc tam noslaukot ar mīkstu vilnas lupatu. Virsma beidzot jāpārpolē ar ļoti šķidru politūru bez eļļas, t. i, neaptriepjot polējamo vīstokli ar eļļu. Nespodrām virsmām pārpūlēšanu neizdara, bet tas apkaisa ar smalku pumika pulveri un nosukā ar zirga astru suku koka šķiedru virzienā.
Piezīme. Pamatpolitūras ieklāšanai vīstokļa vietā var lietot arī otu. Koka virsmu ieklāj ar stipru koncentrētu politūru vai šellakas spirta laku. Lakas ieklāšanai lieto mīkstu mateni. Pēc lakas kārtas iežūšanas to slīpē ar smalki pulverizētu pumiku, tūbu un ūdeni. Pēc slīpēšanas virsmu rūpīgi noskalo ar tīru ūdeni un ļauj tai iežūt. Tā sagatavotu virsmu polē ar šķidras šellakas politūras vīstokli.
Polēšana ar kombinētām politūrām:
Koka virsmu slīpē ar smalku smilšpapīru un tad ar smalku pumika pulveri un lineļļu.
Slīpēto virsmu rūpīgi noslauka un pārvelk ar lineļļas pernicu; ļauj pernicai drusku iesūkties kokā un tad atliekas rūpīgi ieberž koka porās ar vilnas lupatu.
Pēc tam nožuvušo virsmu vēlreiz ieberž ar pernicu, bet pēc iespējas sausi, tad to iepūderē ar smalku sausu krītu vai sīkbūtņu zemi (Kieselgur), ko tad rūpīgi noberž ar vilnas lupatu, un virsmai ļauj 1-2 dienas žūt.
Pirms polēšanas sažuvušo virsmu vēlreiz slīpē ar pulverizētu pumiku, ūdeni un tūbu, tad to labi notīra un kārtīgi nosusina.
Kombinētās šellakas-celulozas polēšanas paņēmienos izšķir divas atsevišķas metodes.
Vecā metode, kurā polēšana norisinās parastajā kārtībā, tas ir: lietojot pamatpolitūra poru pildīšanai un nobeidzot darbu ar attiecīgu pēcpolēšanu.
Jaunā metode, tas ir Arti-Propilin polēšanas paņēmiens, lietojot speciālu poru pildītāju un tikai Arti-Propilin politūru, kas atvieto vecās metodes pamat un pēcpolēšanu.
Jaunākajā laikā ar labiem panākumiem lieto kombinētu šellakas-celulozas polēšanas paņēmienu.
Arti-Propilin potēšana, kas pēc būtības ir koku poru un mazu nelīdzenumu piepildīšana un nolīdzināšana, lietojot attiecīgas politūras, pēc iesaiņojumā klāt pieliktās pamācības.
Horna polēšanas paņēmiens. Priekšmetu slīpē ar lineļļu un pumiku. Pēc slīpēšanas eļļas atliekas noslauka ar smalkām zāģētām koka skaidām un pēc tam vēl ar spirtā samērcētu vates vīstokli. Tā sagatavotai koka virsmai uzputina tīrīto šellakas pulveri, kam jābūt ļoti smalkam. Pēc tam virsmu polē ar acetonā šķīdinātu celuloidu, lietojot polējamo vīstokli. Smalkos šellakas putekļus ieberž koka porās kopā ar acetonā šķīdinātu celuloidu. Ja šellakas pulveris būs tīrs un caurspīdīgs, tad tas kopā ar celuloidu piepildīs koka poras ar caurspīdīgu masu. Acetonam izgarojot, koka poras būs piepildītas ar caurspīdīgu šellakas un celuloida maisījumu. Šādā veidā iegūtais pamatpolējums jāapstrādā parastā veidā ar šellakas politūru, pie kam ātri un viegli tiek sasniegts segums un ļoti labs virsmas spodrums, (Sk. П. Люблинский „Руководство столяру по отделке дерева”)
Polešana ar krāsainām, t. i. ar iekrāsotam politūrām ir nesalīdzināmi grūtāk labi veicams darbs, nekā polešana ar bezkrāsainu politūru. Nemākulīgi rīkojoties ar krāsainām politūrām, ļoti viegli var samaitāt darbu- polējums iznāk nevienāds: vietām tumšāks un vietām gaišāks. Krāsainu politūru pagatavošanai lieto dažādas krāsainas sveķu sugas, krāsvielas saturošus stādus un jaunākajā laikā anilīnkrāsvielas. Sīs krāsvielas attiecīgās proporcijās tiek piejauktas bezkrāsainai šellakas politūrai.
Krāsvielām jāšķīst spirtā. Gaišu krāsainu politūru pagatavošanai ņem gaišas šellakas šķirnes, tumšām politūrām var ņemt arī tumšās šellakas šķirnes. Noliegts lietot šellakas surogātus. Politūras iekrāsošanai lieto arī dažādus krāsvielu pigmentus sausā veidā, ieliekot tos polējamā vīstoklī, pie kam polējot politūra, spiežoties cauri vīstoklī ieliktām krāsvielām, iekrāsojas un tiek pārnesta uz polējamo virsmu. Ieteicams šķīdināt krāsvielas spirtā un tad šo koncentrēto krāsu pēc vajadzības piejaukt politūrai un, labi saskalojot, panākt politūras iekrāsošanos. Krāsaino politūru receptes sk. 979. lapp.
Lai polētu koka virsmu zaļā krāsā, to kodina ar dzelteno kodni un polējamā vīstoklī iekaisa Berlīnes zilās krāsas pulveri. Var arī vispirms polēt ar politūru, kas iekrāsota ar kurkumsaknes dzelteno krāsu, un virs tā polē ar Berlīnes zilo. Sarkanu polējumu iegūst, piejaucot politūrai Vīnes sarkano vai sandelkoka krāsu. Lai koka virsmai piedotu marmora izskatu, polējamā vīstoklī sarkano krāsu aizstāj ar karsētiem kvēpiem (Kienruss) un polē to kā pēdējo kārtu. Lai sarkanā polējumā izveidotu «liesmas» (Flammen), ar polējamā vīstokļa malām pieskaras kvēpiem un straujiem vēzieniem nobeidz polējumu.
Polešana ar sedzējām krāsainām politūrām dod apmierinošus rezultātus tikai tad, ja koka virsma iepriekš attiecīgā nokrāsā sagatavota, t. i. kodināta. Polešana ar sedzējām krāsainām politūrām dalās divās atsevišķās operācijās: I koka krāsošanā - kodināšanā un II polēšanā ar krāsainu politūru. (Sk. L. E. Andis «Die technischen Vollendungs Arbeiten der Holz-Industrie.)
Kodināšanai lietojamās ķīmikālijas šķīdina destilētā ūdenī. Šķīdumi jālieto viens pēc otra receptē minētā kārtībā (a un tad b). Pirms «b» preparāta lietošanas «a» preparātam jābūt nožuvušām. Tikai tad, kad arī «b» preparāts galīgi nožuvis, kodināto virsmu drīkst polēt ar krāsaino politūru.
Kodināšanai lieto šādas vielas:
Sarkanai krāsai
1 g jodkalija šķīdina 20 cm3 destilētā ūdenī,
1 g dzīvsudraba sublimāta šķīdina 40 cm3 destilētā ūdenī.
Dzeltenai krāsai
1 g dubultchromskābo kāliju šķīdina 20 cm3 dest, ūdenī,
1 g svina cukura (Bleizuker) šķīdina 15 cm3 dest. ūdenī.
Zilai un zaļai krāsai
1 g dzelteno asinssārmu sāli šķīdina 16 cm3 dest. ūdenī,
1 g dzelzs vitriola šķīdina 12 cm3 dest. ūdenī.
Baltai un pelēkai krāsai
1 g svina cukura šķīdina 15 cm3 destilētā ūdenī,
1 g sodas šķīdina 10 cm3 destilētā ūdenī.
Otru operāciju - polēšanu izdara ar krāsainu politūru, ko pagatavo, lietojot attiecīgās vissmalkākās sedzējas krāsvielas, kā: sarkano cinobru, chroma dzelteno, ultramarīna zilo, chroma zaļo, cinka balto u. t. t.
Polējot melnā krāsā, kodināšanai jāpievērš sevišķa vērība, lai dabūtu absolūti melnu kodinājumu, kas ļoti grūti. Visbiežāk lieto anilīnkrāsu, nigrozīnu, ko tirgū pārdod dažādos paveidos ar (WL) zilganu, kas rada aukstuma sajūtu, vai dzeltenu nokrāsu (WLJ), kas rada siltuma sajūtu.
Lieto arī briljanta melno galvenā kārtā ar zilganu nokrāsu. Ar šīm melnām kodnēm jākodina vairākas reizes, lai sasniegtu toņa intensitāti.
Pēc kodinājuma nozušanas un attiecīgas slīpēšanas jāpolē ar melni iekrāsotu politūru, kā parasti. Melnas politūras recepti sk. 980. lapp.
Lai iegūtu spilgtu melnu polējumu, virsma jākodina ar zilu kodni un jāpolē ar melni iekrāsotu politūru.
Labu, cieti nokaltušu kopallakas, dzintara lakas un citus lakojumus var uzspodrināt - uzpolēt. Pēc spodrināšanas lakotā virsma pieņem skaistu spoguļotāju spodrumu. Pūlēšanai lieto īpašu, polierūdeni, ko pagatavo šādi: 150 cm3 pudelītē ieber drusku smalkas infuzoriju zemes balto pulveri «tripl», pielej 1 tējkaroti sēra ētera un ½ tējas karotes olīveļļas. Pudelīti piepilda ar tīru 96% spirtu. Šo polierūdeni lieto kā parasto šellakas politūru. Lineļļas jāaizstāj ar olīveļļu.
Nitrocelulozas politūras. Polējamā virsma jāeļļo ar «Sparkol» pamateļļu, bet ne ar lineļļu vai parafīna eļļu. Jāeļļo tā, lai poras būtu pilnas, bet uz virsmas nerastos eļļas kārtiņa, un jāļauj žūt vismaz 24 stundas. Pēc tam eļļotā virsma jāberž ar biezo «Sparkolu» N. C. politūru, ņemot slapju vīstokli un stingri spiežot, lai poras labi piepildītos. Šis paņēmiens jāatkārto 2-3 reizes ar starplaiku 1-2 stundas, pēc tam virsmai ļauj žūt 24 stundas, labi noslīpē ar smilšpapīru un polē ar biezo «Sparkol» N. C. politūru, atšķaidot drusku ar šķidro «Sparkol» N. C. politūru, piekaisot drusku pumika pulvera.
Kad poras pilnas ar šķidro «Sparkola» N. C. politūras vīstokli izdara polēšanu, izpolējot vīstokli sausu. Vajadzības gadījumā beigās var izpolēt ar tīra spirta vīstokli. Izpolēšanā var pieņemt drusku vazelīna eļļas. Izpolēta virsma pēc tam ar Polsh 100 un tīru vati notīrāma no eļļas, kamēr sasniegts augsts spīdums. Katrai politūrai lietojams savs vīstoklis.
Pārpolēt jeb atsvaidzināt spodri polētu koka virsmu var tikai lietpratējs amatnieks. Apputējušas polētas virsmas viegli jānoslauka ar mīkstu, tīru un sausu lupatu. Ja uz polētām virsmām ir grūti notīrāmi traipi, piem., mušu netīrumi, virsma cieši jānoslauka ar tīru, siltā ūdenī samērcētu drānu, pēc tam ar tīru sausu drēbi jāspodrina. Polētas virsmas nedrīkst tīrīt ar spirtā samērcētu lupatiņu.
Ja virsma ir tikai iepolēta vai ieberzta, ko parasti dara ozolu koka virsmas polēšanai, to var katrs pats atsvaidzināt un padarīt līdzīgu jaunai. Virsma jānotīra no putekļiem un traipiem ar sausu vai slapju lupatu. Ja stūri un šķautnes ir jau nodilušas baltas, tad šīs vietas iepriekš vajaga ar smalku smilšpapīru noslīpēt tīras un pēc tam ar attiecīgas krāsas kodni gaišās vietas kodināt: Vietās, kur iepriekšējais kodinājums ar politūras kārtiņu nebūs noslīpēts, no jauna kodne nepiekļausies. Kodne uz koka jāieklāj ar zaķa kājiņu vai arī vienkārši ar kodnē iemērktu lupatiņu vai vates piciņu. Pēc tam, kad jaunais kodinājums ir nožuvis, visu priekšmetu viegli pārslīpē ar smalku smilšpapīru un vairāk reizes pārvelk ar politūrā samērcētu vates vīšķi. Vates vīšķis nedrīkst būt tik slapjš, ka uz polējamās virsmas atstāj slapjas, ilgi žūstošas svītras. Drīzāk vate var būt par sausu nekā par slapju. Stingri jāievēro, ka nedrīkst pa vienu vietu vilkt vairākas reizes no vietas, iekams iepriekšējais valganums nav nožuvis. Vates vīšķis jāvelk koka šķiedru virzienā, bet ne šķērsām pāri šķiedrām. Roka nedrīkst arī vilkšanas gaitā apstāties, jo tad vate pielīp polējamai virsmai.
Asbestcementa plāksnes polē, ņemot 0,25 litra benzīna, 15 g vaska vai arī balto grīdas vasku un ar to gludina plāksnes virsmu. Tādā ceļā gūstams spožs marmorveidīgs izskats un tam nelīp klāt netīrumi.
Piezīme. Asbestcementa sienu plāksnes garums 2,5 m, platums 1,2 m, bet biezums 4, 5, 6, 7 un 10 mm. Viens kv. metrs 1 mm biezas plāksnes sver 6 kg.