Mēbeļu vēsture - Izcilākie mēbeļu meistari 4
<< Iepriekšējā lappuse 1 2 3 4 5 Nākamā lappuse >>
Mihaels Tonets (vāc. Michael Thonet); (2. jūlijā 1796, Vācijā — 3. martā 1871, Vīne, Austrijā) – vācu, austriešu meistars mēbeļnieks. Mihaels Tonets dzimis Bopardā (Boppard), tur apguvis galdnieka, mēbeļnieka specialitāti un 1819.gadā izveidojis savu darbnīcu. 1842.gadā viņa darbnīcu konfiscēja un viņš pārcēlās uz Vīni, kur ieguva karalisko patentu par liekto mēbeļu izgatavošanas tehnoloģiju. Tā kā patents tika izdots Vīnē, krēslus no liektā koka, sāka saukt par Vīnes krēsliem. Tonets nodibināja savu firmu "Gebrüder Thonet" (Brāļi Toneti) 1853.gadā, kura 1871.gadā kļuva ar lielāku kompāniju pasaulē. Uzņēmums specializējās masveida liektā koka mēbeļu ražošanā.
Jacob & Josef Kohn – liekto mēbeļu ražošanas uzņēmums. Firmu 1849.gadā Vīnē, nodibināja Jēkabs Kons kopā ar dēlu Jozefu. Firma " J. & J. Kohn" bija firmas "Gebrüder Thonet " galvenais konkurents ne tikai Eiropas, bet arī Amerikas, Āfrikas, Āzijas un Indijas tirgū. 1878. gadā Parīzē Vispasaules izstādē " Jacob & Josef Kohn " un tās konkurents "Gebrüder Thonet" saņem zelta medaļas. 19.gs. beigās – 20.gs. sākumā akcionāru sabiedrība " J. & J. Kohn " piegādāja aptuveni pusotru tūkstoti dažādu modeļu mēbeles. Daudzu mēbeļu dizainu izstrādāja ‘’Wiener Werkstätte’’ un Jozefs Hofmanis.
Fransuā Linke (François Linke, 1855-1946) dzimis Pankraz, Bohēmijā, tiek uzskatīts par izcilāko vai vismaz veiksmīgāko Parīzes mēbeļnieku 19.gs beigās un 20.gs. sākumā, kad franču mode bija noteicoša visā pasaulē. 1875.gadā Linke pārcēlās uz Parīzi , kur 1881.gadā viņš nodibinājis savu mēbeļu darbnīcu , rue du Faubourg 170,Saint-Antoine rajonā. Linkes lielākais iedvesmas avots bija vēsturiskie Luija XV un Luija XVI (rokoko un klasicisms) stili. Linke vēlējās radīt svaigu jaunu stilu un viņš saistībā ar tēlnieku -bronzas meistaru Léon Messagé radīja ļoti oriģinālu dizainu, balstoties uz rokoko stilu apvienojumā ar jaunākajām art nouveau (jūgendstila) modes tendencēm Parīzē. Viņa karjeras virsotne bija dalība vispasaules izstādē Parīzē 1900, kurā ieguva zelta medaļu. Linke turpināja piedalīties izstādēs 1904. un 1905. Parīzē , 1908. Francijas un Lielbritānijas izstāde Londonā , vienmēr saņemot augstākos apbalvojumus.1906.gadā, par saviem panākumiem, meistars tiek apalvots ar Francijas Goda leģiona ordeņa krustu (croix de la Légion d'honneur). Starp Linkes uzņēmuma klientiem bija bagātākie tā laika pasūtītāji - Ēģiptes karalis , miljardieris Raphael De Lamar Ņujorkā, Bolīvijas alvas magnāts Simon Patino, Buenosairesas miljardieris grāfs Devoto.
Henrijs van de Velde (Henry Clemens Van de Velde) (1863—1957) – beļģu arhitekts un gleznotājs, dekoratīvi lietišķās mākslas meistars, viens no jūgendstila aizsācējiem. Sākotnēji van de Velde aizrāvās ar glezniecību, vēlāk ar grāmatu grafiku, bet pēc tam un ar lietišķo mākslu un mēbeļu projektēšanu. Darbojoties gan Beļģijā, gan Vācijā un iedziļinoties dažādu skolu specifikā, van de Velde attīstīja jūgendstilu lielākoties interjera jomā, kā arī izvirzījās par vienu no ievērojamākajiem jūgendstila teorētiķiem.
Čārlzs Renijs Makintošs, (Charles Rennie Mackintosh, 1868 –1928). Ievērojamākais skotu arhitekts, interjeru un mēbeļu dizainers radīja izmeklēti vienkāršu stila variantu ar uzsvērti vertikalizētām formu proporcijām, skopu divdimensiju ornamentāciju un gaišu delikātu krāsu gammu. Viens no jūgendstila (modern style) pamatlicējiem.
Antonio Gaudi i Kornets (katalāņu: Antoni Gaudí i Cornet, 1852 - 1926. Barselonā) bija kataloniešu arhitekts, kurš pazīstams ar savu būvju stilu un īpatnējām konstrukcijām. Projektēja arī interjerus un mēbeles.
Hektors Gimārs (Hector Guimard) (1867, Liona -1942, Ņujorka) – Jūgendstila spilgtākais pārstāvis Francijā. Šim arhitektam un dizainerim raksturīgs abstraktas līnijas pielietojums. Viņa projektēto objektu konstruktīvie elementi saplūst ar dekoru. Populārākais darbs - Parīzes metro ieeja (1900).
Emīls Gallē (Emile Gallé, 1846-1904) bija franču stikla, keramikas un mēbeļu meistars, kurš kļuva par vienu no ietekmīgākajiem jūgendstila un franču dekoratīvās mākslas novirziena māksliniekiem. Viņš piedzima Nansī un Vācijā studēja botāniku un mineraloģiju, bet 1874. gadā pārņēma tēva stikla un keramikas fabriku. 1889. gada izstādē „Exposition Universelle” Parīzē atzinību ieguva viņa stilistiskie jauninājumi: griezta kameja un no stikla masas (pâte de verre) veidotie darbi. 1895. gadā viņa fabrikai tika pievienota mēbeļu darbnīca. Nansī skolas meistari (Gallē, Luī Mažorels (Louis Majorelle), Viktors Provē (Victor Prové), Eižens Valēns un brāļi Domi) ražoja mēbeles, stikla izstrādājumus, vitrāžas, ādas, keramikas un tekstilizstrādājumus. Viņi padarīja Nansī par vienu no svarīgākajiem Art Nouveau centriem.
Karlo Bugatti (Carlo Bugatti, 1856-1940) itāļu arhitekts - dizainers, no viņa darbiem visplašāk ir pazīstamas viņa radītās mēbeles, it sevišķi 1902. gadā Turīnā izstādīto mēbeļu stils. Ar „pūķa” vai „vikingu” stila mēbelēm un tām raksturīgo krāsojumu un kokgrebumiem pasauli iepazīstināja Larss Kinsarviks (Lars Kinsarvik, 1846-1925). Tās bija iecienītas krogos un viesnīcās, un laikā, kad Norvēģija atradās Zviedrijas pakļautībā, pauda lepnumu par Norvēģijas vēsturi un leģendām. Rumānijas karaliene Marija, karalienes Viktorijas mazmazmeita un tuva Loī Fulleres draudzene, papildināja savas jūgendstila pils interjerus, kuros vērojami Bizantijas un ķeltu rakstu elementi, ar meistara Bernharda Ludviga (Bernhard Ludwig) mēbelēm. Bugatti vārds, šodien vairāk saistās ar ātriem, sportiskiem firmas "Bugatti", ko dibināja viņa dēls Ettore Bugatti 1909.gadā, automobiļiem.
