Skaidrojošā vārdnīca
Restaurācija (krieviski - реставрация, angl. - restoration, vāc. - restaurierung) – pasākumu kopums lai saglabātu priekšmetu (mēbeli) nākamajām paaudzēm - visbiežāk, konservācijas un rekonstrukcijas metožu apvienojums. Visā pasaulē cenšas sekot UNESCO (Apvienoto Nāciju Izglītības, Zinātnes un Kultūras Organizācija) rekomendācijām.
Konservācija (krieviski - консервация, angl. - conservation, vāc. - konservierung) Viena no restaurācijas pamat metodēm. Zinātniski pamatotu pasākumu kopums, lai apturētu lietas (mēbeles) tālāku bojāšanos. Priekšmeta notīrīšana, dezinfekcija, tapu savienojumu, atlupušā finierējuma un dekoratīvo elementu nostiprināšana, aizsardzība pret ārējās vides kaitīgu iedarbību. Ja kādu iemeslu dēļ dotajā brīdī nav iespējama pilna restaurācija, nepieciešams veikt vismaz konservācijas pasākumus.
Rekonstrukcija (krieviski - реконструкция, angl. - renovation, reconstruction, vāc. - rekonstruktion) Mēbeles, priekšmeta atjaunošana pēc saglabājušām daļām, attēliem, aprakstiem. Restaurācijas gaitā bieži tiek rekonstruēti atsevišķi zuduši elementi (kokgriezumi, finierējuma vai mozaīkas fragmenti, metāla furnitūras elementi) un apdares pārklājumi. Ļoti bieži mēbeļu polsterētā daļa tiek pilnībā rekonstruēta.
Jūras zāle (Zostera marina)(krieviski - морская трава, angl. - marine eelgrass, vāc. - seegräser) - šķiedrveidīgs materiāls, vizuāli atgādina izžāvētu sienu. Stāsta, ka jau laikā, kad cilvēki vēl dzīvoja alās vai zemnīcās viņi augstu vērtēja šo materiālu. Pēc vētras jūras krastā savākuši, izžāvējuši un gatavojuši sev guļas vietas. Jūras zāle ir higiēniska (izdala jodu), elpojoša, noturīga pret mitrumu, elastīga un ļoti, ļoti ilgmūžīga. Latvijā izgatavotajās mēbelēs, šķiet tikusi izmantota tikai kopš 19. gs. otrās puses. Un kopš tā laika vēl joprojām lieliski kalpo. Lieliski izmantojama atkārtoti. Mūsdienās, klasiskajā mēbeļu apdarē, jūraszāli aizstāj ar palmu šķiedru (Afrique).
Zirgu astri - dabīgs, ļoti izturīgs materiāls. Zirgu astrus ekskluzīvu mēbeļu tapsēšanai izmantoja kā pamata tapsēšanas materiālu līdz 19. gs otrai pusei, vēlāk kā virsējo materiālu . Zirgu astri kalpo kā ventilācija, tie labi uzsūc mitrumu, un ļauj mitrumam ātri iztvaikot. Šis materiāls nesadalās un nedrūp. Zirgu astrus dažkārt mīl kodes.
Finieris (krieviski - шпон, angl. - veneer, vāc. - furnier) plāns, dekoratīvs koksnes materiāls (0.4 mm - 6 mm biezumā) ar ko aplīmē, parasti dekoratīvos nolūkos, mazvērtīgākus koksnes materiālus. Finieri var iedalīt - zāģētais, drāztais( tehnoloģija līdzīga parastai ēvelēšanai) un lobītais. Vecākā finiera iegūšanas metode bija zāģēšana ar rokas zāģiem. Ar tvaika dzinēja attīstību finieru zāģēšana tika mehanizēta. Anglijā un Amerikā izmantoja milzīgus ripzāģus ar diametru līdz 4 m. Kontinentālajā Eiropā tika izmantoti gatera tipa zāģi. Ap 1900.gadu tehnoloģijām sasniedzot augstāko pakāpi, sāka masveidā izgatavot plānu (apm. 1mm) drāzto finieri, kas tika saražots praktiski bez koksnes zudumiem. Lobītais finieris, nav īpaši dekoratīvs un to izmanto saplākšņa un sērkociņu ražošanai.
Finierēšana (krieviski - фанерования, облицовка шпоном , angl. - veneering) - koksnes aplīmēšana ar finieri. Finierēšanas mērķis, visbiežāk, ir izstrādājumiem no salīdzinoši mazvērtīgākas koksnes piešķirt dekoratīvāku izskatu aplīmējot ar dārgākas un vērtīgākas koksnes slāni. Finierēšana bijusi pazīstama jau senajā Ēģiptē. Eiropā finierēšanu sāka izmantot 16.gs. Klasicisma un bīdermeijera mēbeles nav iedomājamas, bez finierēšanas tehnikas. Senākais un tradicionālākais finierēšanas paņēmiens -pierīvēšanas metode. Uzklāj karstu galdnieku (kaulu, glutīna) līmi un ātri pierīvē mitru finiera kārtiņu. Droši var teikt, ka šī metode godam ir izturējusi laika pārbaudi. Mēbeļu restaurācijā, bieži, tas ir vienīgais iespējamais paņēmiens. Šī finierēšanas metode prasa īpašas iemaņas.
Saplāksnis (krieviski - фанера, angl. - plywood, vāc. - sperrholz) līmēts plātņu materiāls no trīs vai vairākām, savstarpēji perpendikulāri izvietotām lobītā finiera kārtām. Bieži nepareizi tiek dēvēts par finieri ( no krieviskā nosaukuma фанера). Neskatoties uz to, ka pirmā finiera lobāmā mašīna esot izgudrota 1819.gadā Rēvelē (Tallina), saplākšņa ražošana sākās tikai 19.gs. beigās un plašu pielietojumu mēbeļu izgatavošanā guva 20.gs. sākumā.
Āderējums koksnes raksta imitācija krāsošanas un restaurācijas darbos.Parasti no mazāk vērtīgas koka sugas tiek imitēta vērtīgākas koka suga, uzkrāsojot attiecīgā cēlkoka tekstūras zīmējumu uz izvēlētās virsmas. Visbiežāk redzēts,ka uz priedes, egles vai bērza koksnes uzzīmē oša, sarkankoka vai rieksta tekstūru
Inkrustācija (krieviski - инкрустация, angl. - incrustation, vāc. - incrustation) koka priekšmetu izrotāšana, to pamatvirsmā iestrādājot citus materiālus (kaulu, perlamutru, krāsainos metālus, akmeņus), kuri tika iestrādāti kokā, dažādu formu plāksnīšu veidā.
Intarsija (krieviski - интарсия, angl. - intarsia, vāc. - intarsien) Inkrustācijas veids - koka priekšmetu izrotāšana, to pamatvirsmā iestrādājot citas tekstūras un krāsas koka plāksnītes. Intarsija ir parādījusies senajā Ēģiptē. Augstu meistarības līmeni bija sasnieguši meistari senajā Grieķijā un Romā. Senie grieķi lietoja intarsiju sarkofāgu noformēšanā. Grieķi arī sāka pielietot koksnes ietonēšanu, pirms iestrādes mozaīkā.
Marketrija (krieviski - маркетри, angl. - marquetry, vāc. - marketerie) koka mozaīkas veids, ko veido no augstvērtīgas koksnes finiera figūrveida plāksnēm. Tās ir dažādās krāsās un ar dažādu tekstūru. Atsevišķas finiera plāksnes ietonē, iegremdējot tās sakarsētās smiltīs (apdedzina). Oriģinālas nokrāsas un toņus var sasniegt, finieri kodinot. Šo intarsijas tehniku rokoko laikā sāk dēvēt par marketriju. 19.gs. vidū interese par marketriju noplaka
Bula Marketrija (krieviski - маркетри Буля, angl. - Boulle marquetry, vāc. - Boulle marketerie) Uzliekot divas dažāda materiāla loksnes vienu otrai virsū vienlaicīgi izgriežot vai izzāģējot fona un ornamenta detaļas iegūst divus pretējus mozaīkas komplektus. Šo tehniku ieviesa franču mēbeļnieks Andrē Šarls Buls (André-Charles Boulle) (1642-1732). Viņš radīja mozaīkas no bruņurupuča bruņām, ragu kaula, misiņa uz melnkoka vai cita koka fona. Bula Marketrijā izmantoja arī alvu, ziloņkaulu, perlamutru.
Šellaka (krieviski - шеллак, лак шеллачный, angl. - shellac, vāc. - schellack) - dabīgi sveķi, kurus Indijā un dienvidaustrumu Āzijas zemēs uz subtropu kokiem izdala parazītiski kukaiņi (Laccifer lacca, Kerria lacca). Šellaka labi šķīst sārmos un zemākajos alifātiskos spirtos, vāji - benzolā un gandrīz nešķīst benzīnā un eļļās. Šellaka tiek izmantota lakas izgatavošanai, kā elektroizolācijas materiāli, fotogrāfijās. Šellaka tika izmantota skaņu plašu ražošanā, līdz to nomainīja vinils. Šellaka ir ēdama un izmanto kā glazūru konfektēm un tabletēm (pārtikas piedeva E-904). No brīža, kad tā aizstāja eļļu un vasku 19 gadsimta sākumā, šellaka bija dominējošā koka apdare rietumu pasaulē, līdz tā pamazām tika aizstāta ar nitrocelulozes laku (1920 - 1930). Latvijā šellaka dominēja līdz 50-gadu sākumam.