Daži galvenie restaurācijas pamatprincipi
Protams, ka tas ir iespējams, ja pašam ir iemaņas galdniecībā. Var arī uzticēt kaimiņam, kurš kādreiz ir strādājis galdniecībā. Bet vēlams, tomēr dažas lietas, ņemt vērā:
Pirmkārt vajadzētu noskaidrot cik veca un vērtīga ir jūsu mēbele. Ja jūs noplēsīsiet 20 gs. 50-to gadu galdam finierējumu (tā vietā, lai dažas atlupušās vietas pielabotu un pārlakosiet ar biezu tonētās lakas kārtu) nelaime nebūs tik liela. Bet ir redzēts, ka šādas darbības ir veiktas ar mēbeli, kuras vecums ir teju vai 200 gadi. Mēbeles vecumu un vērtību vislabāk, tomēr, var noteikt speciālists (ne vienmēr var paļauties uz antikvariātu darbinieku vērtējumu - ne visi no viņiem ir mēbeļu pazinēji un ne visi ir objektīvi). Jo vecāka un vērtīgāka mēbele, jo striktāk vajadzētu pieturēties restaurācijas principiem. Doma, ka mēbele vajadzīga nevis muzejam, bet paša lietošanai, dažkārt var radīt, jau diezgan drīzu vilšanos.
Restaurācija prasa ne tikai tehnikas prasmes, bet arī ciešu izpratni par mēbeļu vēsturi, materiālu īpatnībām un mākslinieciskiem aspektiem.
Lai veiktu mēbeles restaurāciju, vajadzētu pēc iespējas pieturēties dažiem principiem:
1. Maksimāli saglabāt vecos autentiskos mēbeles elementus. Nepieciešams censties saglabāt un izmantot visas mēbeļu daļas, kuras vēl spēj veikt savas funkcijas (koksni, apdari, mēbeļu audumu) un pievienot pēc iespējas mazāk jaunus elementus. Daudzu galdnieku ierastais teiciens „to ir vieglāk izgatavot no jauna nekā atjaunot” ir galīgi nevietā.
2. Izvairīties no radikālām neatgriezeniskām darbībām. Atgriezeniskuma princips ir viens no svarīgākajiem restaurācijā. Visdrīzāk ka šī restaurācija jūsu mēbelei nebūs pēdējā. Visizplatītākā un visneatgriezeniskākā kļūda, ko pieļauj neprofesionāli amatnieki ir mēbeles rupja neapdomīga mēbeles slīpēšana, kasīšana - finierējums tiek caurslīpēts kokgriezumi zaudē formu u.t.t. Slīpēt ar mehāniskām slīpmašīnām un kasīt ar stikla lauskām nedrīkst! Jāizvairās no nepietiekami pārbaudītiem sintētiskiem materiāliem un tehnoloģijām (sintētiskas līmes, apdares materiāli). Kaut vai, izvēloties mūsdienīgu sintētisku laku, jūs varat panākt, ka nākamā mēbeles restaurācija būs nesamērīgi laikietilpīga (dārga) vai pat nebūs iespējama. Ja jūs dodat savu mēbeli restaurēt kādam meistaram, noteikti pajautājiet ar kādiem materiāliem viņš gatavojas strādāt.
3. Jāciena mēbeles dabiskais novecojums (patina). Sarkankoks, ozols un citas miecvielām bagātās koksnes gaismas iedarbībā ar laiku kļūst tumšākas, osis, bērzs u.c. nodzeltē. Šellakas pulējums pastiprina koksnes tekstūras dziļumu un ar laiku šis efekts tikai pastiprinās, neskatoties uz to , ka zaudē savu sākotnējo spīdumu un kļūst matēts. Nevajag censties mēbeli uzlabot, lai tā izskatītos pēc pilnīgi jaunas.
4. Nevajag likvidēt senākas restaurācijas pēdas. Arī mēbeles transformācijas, ja tās ir gandrīz tikpat senas, kā pati lieta. Tas liecina par tā laika gaumes un modes izmaiņām. Likvidējot šādas transformācijas, jums tik un tā nebūs pilnīga pārliecība, ka esat rekonstruējuši mēbeli sākotnējā izskatā.
5. Zudušo elementu atjaunošana būtu jāveic tikai tad ja jums ir pietiekoši ticama informācija. Identiski vai simetriski dekoratīvi elementi tiek izmantoti kopiju izgatavošanai. Bet izskaistināt priekšmetu ar neatbilstošiem dekoriem, noteikti nevajadzētu.
6. Necentieties mēbeli uzlabot, pārveidot.
7. Nepieņemiet ātrus un neapdomīgus lēmumus. Pirms uzsākat restaurāciju izdomājiet visu procesu un sastādiet darbības plānu. Nepieciešamības gadījumā meklējiet padomu pie restauratoriem, muzeju darbiniekiem, mākslas zinātniekiem. Restauratori labprātāk sniedz konsultācijas, ne kā labo nepareizas restaurācijas sekas.
8. Saglabājiet informāciju par mēbeli pirms restaurācijas un par veiktajiem darbiem. Restauratori visiem nopietnākiem darbiem sastāda restaurācijas pases.
Atcerieties, ka neprofesionāla mēbeles ''restaurēšana'', var ievērojami samazināt lietas vērtību. Ja jūs domājat, ka paši kaut kā salabosiet mēbeli un tad varēsiet to dārgāk pārdot, var gadīties tieši pretējais.
Juris Kraulis